Svetlana Krēsliņa

Listamans ceturtais suns. Stāsts būs par manu pašu, pašu labāko, manu pirmo borderkolliju Listu. Es viņu nemeklēju, viņa atrada mani.

Kad saslimu ar adžiliti, zināju, ka kaut kad man būs borderis, bet tas ir suns, kuram jānobriest un līdz kuram jāizaug, lai cilvēks būtu šī suņa cienīgs!

Kad skrēju adžiliti ar Fly, man ļoti bieži jautāja “Nu, kad ņemsi borderi?”. Uz šo jautājumu parasti atbildēju, ka vēl par agru, vēl neesmu gatava. Man bija jābūt pilnīgi pārliecinātai, ka nepievilšu tādu suni un ka būšu borderim atbilstoša. Lai neviens, skatoties, kā skrienam, nedomātu “Ko paņēmi, ja skriet nemāki?”.

Pēc 9 gadu nodarbošanās ar adžiliti, izejot caur uguni un ūdeni ar Džesiku, Fly un Kvikli, es nolēmu, ka esmu nobriedusi borderkollijam.

Es sāku meklēt variantus, un tā sanāca, ka man piedāvāja labu kucēnu no Kanādas. Es sāku gaidīt kucēna piedzimšanu. Piedzima metiens, kurā bija tikai viena kuce un tā pati jau bija iepriekš aizrunāta, bet man tik ļoti patika kucēnu vecāki un kucēni bija tik skaisti, ka piekritu ņemt puiku. Tas bija šokolādes brūni balts, pūkains laimes kamoliņš (bilde vēl ilgi glabājās manā datorā), vajadzēja tikai sagaidīt, kad kucēns paaugsies, un atrast variantu kucēna atvešanai uz Latviju.

Kad līdz mūsu tikšanās brīdim bija palicis mēnesis, saņēmu vēstuli no Marijai Kobļokovas ar tekstu “es zinu, ka meklē borderkolliju…”. Izrādījās, ka viņa Spānijā bija rezervējusi 2 marmorkrāsas kuces, bet cilvēks, kas otru kucēnu bija gribējis, no tā ir atteicies, un viņa meklēja gribētāju, lai atvestu abus kucēnus. Būtībā man būtu vajadzējis atteikties no piedāvājuma, es taču jau gaidīju kucēnu… bet tas laikam bija liktenis, es uzrakstīju Marijai, ka atbildi varēšu dot pēc pāris nedēļām, jo gaidu piedzimstam kucēnus no cita pārojuma, un, ja tur nebūs meiteņu, ņemšu šo, pie tā arī palikām. Ilgi gaidītājā dienā, kad no Kanādas bija jāatlido manam topošajam čempionam, brūnajam borderēnam esmu bezgala priecīga, bet vakarā saņemu vēstuli, ka audzētāja mani nav pareizi sapratusi (bija problēmas ar kucēna atvešanu un mēs nolēmām, ka, ja neizdosies pēdējais variants, es atteikšos no kucēna, jo laiks iet un kucēns aug) un ir kucēnu pārdevusi…

Es biju apbēdināta, ļoti apbēdināta, mans sapņu borderis, pazudis miglā, kā ezītis no multenes.

Ilgi nedomājot, es rakstu Marijai, ka, ja piedāvājums vēl ir spēkā, es ņemu kucēnu. Tas laikam bija visneapdomātākais suņa pirkums manā mūžā, es par kucēnu nezināju neko citu, kā, ka tā ir marmorkrāsas kuce no Spānijas. Pēc tam man, protams, parādīja kaut kādas bildes un video.

Tika izlemts, ka abi kucēni no Spānijas lidos uz Maskavu, bet pēc tam domāsim, kā vienu meiteni pārsūtīt uz Rīgu. Lista mēģināja atlidot trīs reizes, un visi trīs mēģinājumi nesaprotamu iemeslu dēļ neizdevās. Jau rakstīju Mašai, ka, ja kucēnu neizdosies atvest līdz 3,5 mēnešu vecumam, es no viņa atteikšos, jo tik lielu kucēnu negribēju ņemt. Notika brīnums, viņas ir Maskavā, no Mašas saņēmu fotogrāfijas ar lūgumu ņemt kucēnu bez baltās strīpas uz purniņa, jo tas viņai ļoti patīkot, bet pati to nevarot paturēt, tomēr manu sirdi ar pirmo bildi bija iekarojusi Lista, tādēļ rakstīju Mašai, ka vai nu ņemu meiteni ar balto purniņu vai neņemu nevienu! Steša palika pie Mašas, bet Lista atbrauca pie manis! Esmu pārliecināta, ka to nenožēlo neviena no mums. Mājas vārds nebija jādomā, ciltsrakstu vārds kucēnam bija Lista Bella, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē “gudriniece skaistule”! Sune ar vārdu Gudriniece mani pilnībā apmierināja.

Es Listu neesmu redzējusi kā mazu, pūkainu kamoliņu, pie manis viņa atbrauca jau kā pusaudze ar garām kājām, tajā brīdī jau augumā visaugstākā no maniem suņiem.

Lista jau no pirmajām dienām bija bezgala maiga un mīloša un vēl joprojām mīl visus un ir pārliecināta, ka visi viņu mīl un tā vien sapņo viņu paglaudīt. Viņā ir bezgalīga mīlestība pret visu dzīvo, nav nekādas agresijas, visi cilvēki viņai patīk, bet sveši suņi viņai, lielākoties, ir vienaldzīgi.

Paņemot Listu, es kārtējo reizi pārliecinājos, ka man ir “paveicies”. Viņa nepazina rotaļlietas un nesaprata, kāpēc tādas vajadzīgas. Vai Spānijā visas rotaļlietas bija pienaglotas pie grīdas, vai arī audzētājs uzskatīja, ka 9 kucēniem tāpat ir jautri un viņi spēj paši sevi izklaidēt, man netika skaidrs, bet spēlēties viņa neprata.

Par laimi, tajā laikā es jau zināju, kas ir klikers un neprasme spēlēties ar rotaļlietām ātri tika atrisināta. Mēs sākām trenēties. Es neteiktu, ka viss gāja kā pa sviestu, bet es dievināju un vēl joprojām dievinu strādāt ar šo suni. Viņa lasa manas domas, viņa jūt manas vēlēšanās, uztraukumu un pārdzīvojumus. Viņa ir mans pārinieks!

Lista kļuva par skrienošo zonu jaunatklājēju man. Man jau ilgu laiku gribējās suni ar skrienošajām zonām, un kāpēc gan nesākt ar borderi? Vēl joprojām nesaprotu, kā man tas izdevās ar nulles zināšanām un vēl piedevām ar lielu suni. Mācījos viena, no savām kļūdām. Nebija neviena, kas pateiktu priekšā, nebija pat neviena, kuram nospiest klinkera podziņu vai izmest mantu. 6 mēnešus mēs ar Listu katru dienu savā pagalmā nodarbojāmies ar skrienošajām zonām – brīžam gājām uz priekšu, brīžam atkāpāmies atpakaļ, bet pēc pusgada mums bija skrienošais bums! Protams, esmu apmierināta, nē – laimīga, tas bija mērķis, ko sev nospraudu, un ir tik patīkami, kad sasniedz to, uz ko tiecies! Lista man iemācīja, ka mācīties pēc šabloniem nevar, katrs suns ir personība un kas der vienam, neiet cauri citam, pat tad, ja suņi ir vienas šķirnes!

Kad ņēmu borderi, man nebija plānu no viņas iegūt kucēnus. Es vienkārši ņēmu sev kompanjonu, bet tad sapratu, ka es kādreiz gribēšu vēl vienu borderi, bet Lista ir mans ideālais borderis. Nē, nē, nepadomājiet, ka viņai nav trūkumu, neviens nav ideāls, bet viņai ir tik daudz labo īpašību, ka ne tik labās uz to fona pazūd.

Es nevarēju Listu pirmo reizi pārot 7 gadu vecumā, tādēļ izlēmu viņu sapārot 5 gadu vecumā, lai man būtu iespēja pēc tam sapārot viņu otru reizi un no otrā metiena paturēt sev kucēnu.

Pirmie bērni sanāca ļoti labi, esmu ar viņiem ļoti apmierināta un neatteiktos nevienu no viņiem paturēt pati. Viņi ir savādāki nekā Lista, bet lieliski tik un tā!

Mēs ar Listu daudz piedalāmies sacensībās un samērā daudz arī uzvaram. Visvairāk prātā palikušas 2014.gada Morāvijas sacensības. Pirms sacensībām visu nakti nebiju gulējusi, jo saslima mans dēls, no rīta vīrs ar puiku brauca uz slimnīcu, bet es devos uz stadionu… kāds adžiliti, kādi fināli… mans prāts noteikti nebija sacensību laukumā. Tikai 3 trases. Labākie 10 no katras trases iekļūst finālā, suņu ir vairāk nekā 100, nespēju savākties, un mums neveicas, vienā – nokrīt kociņš, citā – es kļūdos… paliek pēdējā iespēja, jākoncentrējas! Sēžu pie starta un gaidu mūsu kārtu, Lista man piedūrusi degunu, skatās uz mani savām brūnajām acīm, cieši, nemirkšķinot. Es viņai lūdzu – pacenties, nepievil mani un es nepievilšu Tevi, un mēs to izdarījām, tikām finālā!

Pats fināls man pagāja kā miglā, jau ir vēls, satumsis, ļoti gribas gulēt, it īpaši ņemot vērā, ka iepriekšējā nakts ir negulēta. Izeju uz starta, reibst galva, vienīgā doma – nenokrist. Trase nav vienkāršā, sarežģīta noeja no buma, ja centīšos nodrošināties, nekur tālāk nepaspēšu, jāriskē un vienkārši jāskrien. To arī darījām, noskrējām skaisti, tā, it kā šo trasi būtu iepriekš izmēģinājuši.

Kā tagad atceros – eju augšā tribīnēs un Mihails Kirilovs man saka, jā, neslikti, ir iespēja būt piecniekā. Kad visi suņi noskrējuši, mikrofonā paziņo, ka: “The winner is Svetlana Kreslina and Lista Bella!” Laime! Lūk, kā sauc šo sajūtu, ko tad sajutu! Izlaižu Listu no būra un viņai saku: “Paldies, paldies, ka nepievīli! Tu man esi labākā!”.

Jā, mums neveicās Pasaules čempionātā… kritiens tunelī. Jā, nepaveicās Eiropas finālā… neveiksmīgs kociņš, bet toties mums veicas dzīvē, tādus suņus kā viņa ir jāpameklē. Viņa ir īpaša, neatkārtojama, labākā, suns ar cilvēka dvēseli!