Pelēks rudens, pelēkas debesis, pelēki rīti…
Vakar zvirbulim pazuda māsa.
Māsa tam bija pelēkā krāsā.
Māte tam bija pelēkā krāsā,
tēvs arī bija pelēkā krāsā.
Radi tam bija pelēkā krāsā,
un, kā radi, tēvs, māte un māsa,
zvirbulis pats bija pelēkā krāsā.
Ja tu pazīsti pelēko krāsu,
palīdzi zvirbulim sameklēt māsu.
/Ojārs Vācietis/
Pelēks rudens, pelēkas debesis, pelēki rīti… Jā, tieši tā jūtas daudzi – rudens nometis savas košās krāsas, aiz loga tik pelēkums un dubļi, biežāk smidzina lietus, ātri satumst, prātā lien pelēkas domas, mēs kļūstam drūmi un nesabiedriski. Cilvēki, paši to nemanot, sāk slēpties zem siltām segām un sapņo par siltām, vasarīgām, laimes un bezrūpības pilnām dienām. Tomēr mūsu kluba sportistiem vasara ir cauru gadu, lūk, šodienu mēs pavadījām siltā draugu pulkā un miesu un garu sildījām sacensībās Maria talu, Igaunijā, un tie, kas izbaudīja uzvaras garšu, mielojās ar gardu saldējumu. Nost ar skumjām un pelēcību, turpinām trenēties un pagarināt vasaru. Lapas pametīs kokus, uzsnigs pirmais sniegs, gaiss kļūs pavisam caurspīdīgs, aprises kļūs precīzākas un lietus noskalos plīvuru no pasaules mums apkārt. Mīlēsim šo laiku tā caurspīdīguma, asuma un vārdos neizsakāmo sajūtu dēļ.
Mūsu apsveikumi uzvarētājiem!
