MĀJDZĪVNIEKU IETEKME UZ BĒRNA ATTĪSTĪBU

Dzīvnieku pasaule – tā ir milzīga un dzīva pasaule. Tieši dzīva, nevis virtuāla pasaule. Pasaule, kurā ir savi likumi. Un ticiet, šī pasaule ir daudz interesantāka, nekā tā otra aiz datora ekrāna zilās gaismas.

Virtuālajai pasaulei neatliek laika, ja mājās ir dzīvnieki un turklāt vecāki ir adžiliti sportisti (vai nodarbojas ar kādu citu suņu sportu), jo lielākā daļa dienu paiet svaigā gaisā, spēlējoties un staigājot ar suni, vai treniņos. Milzīgā mājdzīvnieku pasaule nav patstāvīga, tā ir pilnībā atkarīga no cilvēka. Pienācīgi novērtēt mājdzīvnieku lomu cilvēka dzīvē ir spējīgi ne tikai pieaugušie, to lieliski prot arī bērni. Visi bērni mīl dzīvniekus. Parasti 6 – 8 gadu vecumā bērns sāk vecākiem prasīt nopirkt kaķēnu, kucēnu, jūrascūciņu, kāmīti, – vienalga ko, ka tikai būtu dzīvs zvēriņš, jo bērni ļoti augstu novērtē saskarsmi ar dzīvniekiem. Mūsdienu bērni nejāj zirgus pieguļā, negana un neslauc govis, aitas vai kazas, bieži vien viņiem pat negaršo piens. Tomēr viņu attiecības ar dzīvniekiem ir daudz dziļākas un sarežģītākas, nekā pieaugušie spēj iedomāties. Pēc Lielbritānijas zinātnieku pētījuma datiem 95% bērnu uzskata, ka mājdzīvnieksir viens 10 svarīgākajām dzīves sastāvdaļām. Liela daļa bērnu vecumā no 7 līdz 10 gadiem uzskata, ka viņiem suns vai kaķis ir svarīgāks par radiniekiem vai skolotājiem! Kāda tad īsti ir dzīvnieku loma bērnu attīstībā?

Pedagoģiskais aspekts

Mājdzīvnieks ģimenē ir ne tikai siltuma un mīļuma avots un draugs, bet izrādās, ka tas dod arī milzīgu ieteikmi uz bērna attīstību. Kopā ar četrkājaino draugu bērns mācās būt organizēts un disciplinēts. Mājas mīlulis bērnu iemāca būt atbildīgam par citiem. Bērns iemācās saprast, ka dzīvnieks nav rotaļlieta, ka par viņu ir jārūpējas katru dienu, jābaro, jāved pastaigāties. Prasmes apieties ar mājdzīvniekiem palīdzēs bērnam pieaugušā vecumā, viņš iemācīsies atbildēt par savu rīcību.Bērna atbildības par mājdzīvnieku līmenis jānosaka atkarībā no bērna vecuma. Piemēram, 3 gadus vecs bērns var vest pastaigā suni vai kaķi kopā ar vecākiem, palīdzēt iebērt barību, sekot līdzi, lai dzīvniekam bļodiņā vienmēr būtu tīrs ūdens. 7 – 9 gadu vecumā bērnam jau var uzticēt pašam vest pastaigāties neliela izmēra četrkājaino draugu. 14 – 15 gadu vecumā bērns jau pilnībā var būt mājdzīvnieka saimnieks un lielākoties pats būt atbildīgs par savu mīluli.

Sociālā adaptācija

Bērna četrkājainais draugs ir labākais psihologs un palīgs sociālās adaptācijas jautājumos. Bērni, kuriem ir suns, daudz labāk par pārējiem spēj iedzīvoties jaunākolektīvā un iegūt draugus. Biklam bērnam suns palīdzēs pagalmā nodibināt kontaktu ar saviem vienaudžiem, atrast draugus. Kaimiņu bērni noteikti sāks izvaicāt par dzīvnieku, mēģinās ar viņu paspēlēties, tā saruna starp bērniem aizsāksies dabiski un pašsaprotami. Kopīga dzīvnieka vešana pastaigā var saliedēt pat pašus nerunīgākos bērnus. Ja mājās ir dzīvnieks, bērna ikdienas saskarsmes iespējas krietni paplašinās. Kucēns, kaķēns, kāmītis vai cits mīlulis būs pastāvīgs dalībnieks bērna spēlēs, un tā ir ļoti svarīga bērna attīstības procesa sastāvdaļa. Bērni daudz biežāk nekā pieaugušie saviem draugiem dzīvniekiem piedēvē cilvēciskas rakstura īpašības, viņi ar dzīvniekiem sazinās kā ar saviem vienaudžiem – runājas, izstāsta savus noslēpumus. Kaut kādā ziņā viņi ir ideāli sarunu biedri, bet visādā ziņā – ideāli klausītāji. Sevī nepārliecinātiem bērniem lielisks sava pašvērtējuma paaugstināšanas veids – nodarboties ar sava suņa apmācību. Apziņa par to, ka četrkājainais „jaunākais brālis” izpilda tavas komandas, palielina bērna pašvērtējumu savās acīs.

Fiziskā attīstība

Mājdzīvnieks veicina bērna fizisko attīstību. Kad bērns ved pastaigā suni, kopā spēlējas ar bumbu, viņš atrodas pastāvīgā kustībā, viņam attīstās pareiza koordinācija. Turklāt saskarsme ar dzīvnieku pazemina stresa līmeni, veicina attiecību sakārtošanu ģimenē. Mājdzīvnieki ir labs stimuls pastaigām un fiziskām nodarbēm. Rotaļas ar viņiem ir ļoti iecienītas daudzās ģimenēs, suns var būt bērna iedvesmotājs ikdienas skriešanai vai, piemēram, palīdzēt, tikt vaļā no liekā svara.

Intelektuālā attīstība

Mājdzīvnieks palīdz bērnam iepazīties ar apkārtējo vidi. Četrkājainais draugs – tas ir pirmais avots zināšanām par dabu. Bērns vēro dzīvnieku, viņa uzvedību, ievēro tā reakciju uz paglaudīšanu, dažādām komandām. Dzīvniekam ir arī liela nozīme bērna sensorajā attīstībā. Neviena attīstošā rotaļlieta nevar līdzināties dzīvniekam. Bērns ar saviem maņas orgāniem uztver objektu un iemācās nosaukt tā formu, izmēru, krāsu, smaržu, novietojumu telpā, kustību, kažoka mīkstumu un faktūru utt. Saskarsme ar mājdzīvnieku attīsta arī loģisko domāšanu. Pamatojoties uz priekšstatu par dzīvniekiem, bērni mācās izveidot savstarpējās saiknes un sakarības: mincis ņaud pie bļodiņas – tātad ir izsalcis, sesks augstu lec – vēlas parotaļāties, slēpjas – medī, ja suns raujas uz durvīm, lēkā un luncina asti – grib pastaigāties. Ar dzīvniekiem var nodarboties visdažādākajos veidos – novērot, spēlēties, strādāt, radoši izpausties utt. Tā rezultātā bērnam veidojas zinātkāre, novērošanas spējas, attīstās fantāzija.

Tikumiskā attīstība

Dzīvnieks dod iespēju bērnam izjust pirmos pārdzīvojumus un prieku. Četrkājainais draugs rada pozitīvas emocijas, kas ir ļoti svarīgi, jo tieši pozitīvi pārdzīvojumi mūsdienu pasaulē bieži vien pietrūkst. Saudzīgo un gādīgo attieksmi pret mājdzīvnieku bērns attiecina arī uz visu pārējo dzīvo pasauli. Nodarbošanās ar mājdzīvnieku, tā aprūpe bērnam kaut kādā mērā var aizvietot arī cilvēciska kontakta trūkumu, tai skaitā, miesisku saskari. Mīlestība taču nav tikai vārdi un attiecības, tai noteikti ir jāizpaužas arī glāstos un pieskārienos. Mazi bērni bieži vien neapzinoties sniedzas lielu, spalvainu suņu virzienā – to siltais ķermenis viņiem atgādina mammu. Daudziem pusaudžiem tieši pretēji – patīk mazi sunīšu un citi zvēriņi, – viņos jau neapzināti mostas vecāku instinkts. Pastāvīga saskare ar mājdzīvniekiem bērniem ļauj izaugt par domājošiem un jūtošiem cilvēkiem, ļauj apgūt neverbālās saziņas prasmes un attīsta intuitīvu pasaules izpratni. Ar dzīvnieku palīdzību bērni apmierina savu zinātkāri un izjūt nesaraujamas saites ar dabu. Saskaroties ar mājas mīluli, bērnam attīstās skaistuma izjūta, viņš mācās ieraudzīt dabisko skaistumu. Turklāt bērns mācās veidot saudzīgas (pasīvas) un gādīgas (aktīvas) attiecības ar dzīvo pasauli kopumā. Viņš veido pamatus savai ekoloģiskajai kultūrai, kas ir garīgās kultūras sastāvdaļa. Dabiskais skaistums bērnos modina radošumu. Viņi cenšas savas jūtas pret dzīvniekiem izpaust bērnu dzejā, pašsacerētos stāstos un, protams, zīmējumos.

Daudzi pieaugušie mājdzīvnieka ienākšanā mājās saskata tikai problēmas. Viņus atbaida bailes no dzīvnieka agresijas pret mazuli, nepieciešamība pastāvīgi rūpēties un savākt aiz dzīvnieka. Taču, ja tiek izvēlēts mājdzīvnieks, kas ir atbilstošs bērna vecumam, raksturam un interesēm, tad var izvairīties no lielākās daļas nepatīkamo brīžu un situāciju. Vispirms ir jāsaprot, ka mājdzīvnieku jūs iegādājat ne tikai bērnam, bet arī sev. Ja bērns vēl ir mazs, tad lielākā daļa rūpju par mājdzīvnieku gulsies uz jūsu pleciem. Padomājiet, vai esat gatavi uzņemties jaunu atbildības nastu un jaunas rūpes. Ieviešot mājās dzīvnieku, jums vienlaicīgi parādās arī jauns ģimenes loceklis, kas prasa daudz uzmanības, laika un arī noteiktus izdevumus. Tāpat der padomāt, vai jūsu dzīves apstākļi pieļauj mājdzīvnieka ieviešanu. Ja dzīvojat privātmājā, varat iegadāties jebkādu mājdzīvnieku. Bet mazizmēra dzīvoklī pat zivtiņām var pietrūkt vietas. Ja jūs tomēr neesat gatavi uzturēt mājdzīvnieku, tad labāk to neieviesiet. Citādi, kad nolemsiet dzīvnieku atdot, tas var kļūt par lielu traģēdiju gan bērnam, gan dzīvniekam.

Pirms izlemjat par mājdzīvnieka iegādi, uzdodiet sev šādus jautājumus:

Vai jūsu bērni ir gana piauguši, lai apzinātos visu atbildību, kas saistīta ar rūpēm par mājdzīvnieku?
Cik daudz brīva laika dienā jums ir?
Vai jūsu mājās ir brīva vieta dzīvniekam? Īpaši svarīgs šis jautājums ir tiem, kas vēlas iegādāties suni.
Kas pieskatīs jūsu dzīvnieku, kad atpūtīsieties kur citur?
Vai varēsiet atpūtā ņemt līdzi arī suni?
Vai jūsu ienākumi jums ļauj uzturēt mājdzīvnieku (nodrošināt dzīvnieku ar atbilstošu barību, medicīniskajiem pakalpojumiem)?

Kad atbildēsiet uz šiem jautājumiem, taps skaidrāks, vai varat atļauties mājdzīvnieku. Vēlams iepriekš rūpīgi pārbaudīt bērna patieso vēlēšanos rūpēties par dzīvnieku. Tāpat jums jāuzzina, ar ko un kā barot dzīvo radību, ko grasāties iegādāties, cik maksā vizīte pie vetārsta un kā pareizi šo dzīvnieku audzināt. Noderīga būs arī konsultācija pie speciālista – ja jūsu izvēle ir suns, vērsieties pie kinologa, kurš palīdzēs izvēlēties piemērotu suņu šķirni, ņemot vērā jūsu ģimenes iespējas un vēlmes. Ieviešot mājdzīvnieku, atcerieties, ka jūs nosakāt, gan kāda būs šī dzīvnieka tālākā dzīve, gan arī – jūsu ģimenes dzīvi. Nav vērts izpatikt bērnam un piekrist mājās ielaist, piemēram, suni, ja jau iepriekš zināt, ka jūsu bērns par dzīvnieku nerūpēsies.

No franču valodas: Tit deviens responsable pour tpujows.de се que tit as apprivoise.

Tulkojums: Tu vienmēr būsi atbildīgs par tiem, ko esi pieradinājis. (No franču lidotāja un rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī (1900—1944) stāsta „Mazais princis”.