Kā es tiesāju Rīgā

Sākotnēji, kad Rīgas organizators Svetlana Krēsliņa mani uzaicināja, uzreiz uzzināju, ka mani sagaida 2 dienu tiesāšana, katru dienu pa 9 trasēm. Lai uzreiz būtu skaidrs, vienā dienā ietilpst: 2 A0 līmeņa džampinga trases, 2 A1 līmeņa adžiliti trases, 2 A2 līmeņa adžiliti trases, 2 A3 līmeņa adžiliti trases un 1 komandu trase, līdzīgi kā notiek EO (FCI Agility European Open) komandu finālā (tikai EO finālā komandu trasi skrien 4 cilvēku komanda, šeit – divu). Es laikam nepiekristu tiesāt 18 trases 2 dienās, bet organizators man solīja, ka skrējienu nebūs daudz (un, ja Sveta Krēsliņa kaut ko apsola, tad kaut asinis pa degunu, izpildīs, to zinu jau sen). Tagad, kamēr vēl viss svaigā atmiņā, gribu padalīties iespaidos par šīm 2 dienām, man ir ko teikt.

Adžiliti sacensībās ārzemēs esmu bijis, ne ļoti bieži, bet arī ne vienu reizi vien, bet tikai kā dalībnieks vai skatītājs. Tipiskas Eiropas sacensības nekad neesmu redzējis no organizatoru vai tiesnešu puses, bet redzēt ir ko.

Pirmais, ar ko saskāros, bija pastāvīgs ceitnots (laika trūkums). Organizatori visu laiku tiesnesi mudina ātrāk uzlikt trases. Kā tiesnesis varu teikt, ka ātra trašu uzlikšana ir ieraduma lieta. Man šķiet, ka pie tā var ātri pierast. Organizatorus var saprast – viņiem vienā dienā jānovada 9 trases. Kāpēc tik daudz? Man paskaidroja, ka Eiropas organizatori sacensībās ļauj reģistrēties samērā nelielam dalībnieku skaitam. Ja rings ir viens un tiesnesis ir viens, tad sacensībās piedalīsies apmēram 100 sportistu. Tas organizatoram ļaus: sportistiem piedāvāt daudz dažādu trašu un sacensību dienu pabeigt ap plkst. 18.00. Ar lielāku trašu skaitu viss ir skaidrs – sportisti grib vairāk paskriet, un lielāks trašu skaits pievilina visdažādākos hendlerus. Bet sacensību dienas pabeigšanu ap 18.00 organizatori man izskaidroja. Un man šis izskaidrojums ļoti patīk! Lieta tāda, ka lielākā daļa hendleru ir pieauguši cilvēki un kā visiem pieaugušiem cilvēkiem blakus adžiliti viņiem ir savi dzīves plāni. Piemēram, tiem, kuri ir atbraukuši no citas pilsētas, ir jāatgriežas mājas un laicīgi jāaiziet gulēt, jo nākamajā dienā jādodas uz darbu u.tml. Sacensības, kas vēli beidzas, Eiropas hendleru vidū ir ļoti nepopulāras, uz tām praktiski neviens nevēlas braukt. Tādēļ organizatori steidzas paši un steidzina tiesnesi. Un visa sacensību organizācija ir balstīta uz laika ekonomiju burtiski visur. Tas ir labi vai slikti? Tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir normāli Eiropai, un tas padara sacensības pievilcīgākas dalībniekiem.

Vēl mazliet par organizēšanu. Uzliek tiesnesis trasi un sākas iepazīšanās ar to. Sākumā trasi mācās mini un midi (atkarībā no dalībnieku skaita), bet pēc tam uzreiz maksi. Bet pēc tam uzreiz visi pēc kārtas skrien trasi. Palīgi paceļ kociņus un uzreiz seko nākamā suņu kategorija. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tā ir ļoti ērti. Hendleris, kas skrien ar mini, kamēr trasi mācās maksi, var mierīgi pagūt aiziet pēc suņa, kas sēž būrī vai mašīnā, to iesildīt un uzreiz būt gatavs startam. Ja trases mācīšanās ir atsevišķa pa auguma kategorijām un notiek tieši pirms skriešanas, hendleriem, kas ir pirmie startu sarakstos, pirms starta ļoti ātri nākas skriet pēc suņa vai jāsaīsina trases mācīšanās laiks. Ne suns pagūst nokārtoties, ne iesildīties, neko. Uzreiz uz startu. Tā ir patīkami? Ērti?

Vēl viena nianse. Noskrien visi vienas klases sportisti savas 2 trases, piemēram A2. Kamēr notiek nākamās trases uzlikšana (un notiek tas ātri), organizatori gatavojas apbalvošanai. Tiesnesis pabeidz trases uzlikšanu un uzreiz sākas apbalvošana. Sportistus apbalvo, un viņi uzreiz var doties savās darīšanās. Startēt A3 ar to ­­­­pašu suni tik un tā nedrīkst. Kāpēc visiem būtu jāgaida? Viss dalībnieku ērtībai.

Mūsu sacensības notika neapkurināmā zirgu manēžā. Tie, kas bijuši Krievijā, zina, cik lieliski ir sacensties manēžā. Neapkurināmā manēžā, protams, nav tik komfortabli, bet noteikti labāk nekā pa sniegu un ledu. Kad mēs piebraucām pie manēžas, tajā jau bija organizatoru kluba pārstāvji. Jau biji nolikti sekretariāta galdi, savilktas norobežojošās lentes, uzlikts elektroniskais starta-finiša taimeris, iekārota sacensību sekretāra vieta ar portatīvo datoru un atbrīvotu vietu darba grāmatiņām, viss bija sagatavots trases uzlikšanai. Manēžā bija arī kāda dāma, kas nebija no kluba. Cik varēja spriest pēc sarunām, viņa stāstīja par to, ar kādām potēm un cik bieži nepieciešams vakcinēt suni, ja vēlas kaut kur doties Eiropas robežās. Uz manu jautājumu – kas tā ir, man atbildēja, ka tas ir oficiālais sacensību vetārsts. Nevis sportists, kas skrien ar suni un par kuru visi zina, ka viņš ir arī vetārsts. Nē! Tas ir oficiālais vetārsts, kas speciāli brauc uz sacensībām, tādēļ, ka viņam tur ir jābūt. Kā vetārstam. Ja vetārsts netiks uzaicināts (mazajās, neoficiālajās sacensībās vetārsts nav nepieciešams), un sacensībās notiks veterinārā dienesta pārbaude, organizatori tiks sodīti ar pieklājīgu naudas summu. Šis vetārsts pārbauda vetpases un čipus VISIEM sacensību dalībniekiem. Un nevis formāli pārbauda, vai vetpase ir vai nav, bet, rūpīgi izlasot vakcinēšanas informāciju, iedziļinoties termiņos un pārbaudot čipus. Un visi dalībnieki zināja, ka būs vetārsts. Un bija dalībnieki, kuru suņi bija vakcinēti vien pāris dienas pirms sacensībām, speciāli šīm sacensībām. Un ko darīja vetārsts, kad bija pārbaudītas visas vetpases? Aizgāja papļāpāt? Aizbrauca mājās? Aizgāja paēst? Nē. Vetārsts, izņemot dažus pārtraukumus, palika savā darba vietā blakus sekretariātam, līdz neatbrauca pēdējais sacensību dalībnieks.

Ja vetārsts skatījās suņu pases, tas nozīmē, ka dalībniekiem tās bija līdzi? Jā, katrs Eiropas sacensību dalībnieks uz sacensībām, papildus dalības maksai, OBLIGĀTI ņem līdzi arī vetpasi ar derīgiem vakcināciju ierakstiem un darba grāmatiņu. Dalībnieki neprasa sekretariātam, vai vetpase ir jāņem līdzi. Viņi to ņem līdzi pēc noklusējuma. Vienmēr. Sportisti neprasa, vai tiks pārbaudīta vakcināciju informācija. Viņi zina, ka tiks pārbaudīta. Vienmēr. Par darba grāmatiņām pat nerakstīšu. Pie mums tās sākuši atjaunot. Un tas ir pareizi. Sportists atbrauc uz sacensībām un reģistrējoties samaksā dalības maksu un nodod darba grāmatiņu bez liekiem jautājumiem par to, vai tā ir vajadzīga, tad parāda vetpasi vetārstam, kuru nav nekur jāmeklē – viņš atrodas savā vietā pie reģistrācijas galda.

Vai jāsaka, ka tiesnesis pats neliek šķēršļus, bet tikai parāda, kur tiem jāatrodas? Izmētā barjeru kociņus, uzzīmē, kur stāvēs tuneļi utt. Tiesnesi neliek numurus, to dara palīgi. Palīgi sacensību laikā paceļ nogāztos kociņus, palabo tuneļus, slalomu, šūpoles un seko līdzi, lai trase nemainītos no pirmā līdz pēdējam dalībniekam. Arī mums palīgi sacensībās, protams, nav nekāds jaunums, bet ir atšķirības. Rīgā visi palīgi bija ģērbušies koši oranžās vestēs, tādās kā ceļu strādniekiem vai futbolistiem (tā pašlaik jau gandrīz norma gandrīz visur tā ir). Kāpēc vestes? Ļoti vienkārši. Ja ir vajadzība, tiesnesis un dalībnieki uzreiz redz palīgus, jo palīgs, piem., sacensību sākumā var būt ģērbies virsjakā, bet vēlāk to novilkt. Turklāt palīgi šķēršļus labo skriešus, tiesneša lūgumus izpilda skriešus (palīgi zina, ka tiesnesim ir ceitnots un viņiem nav vienalga, kas notiek apkārt) un vienkārši ļoti cenšas. Šī cenšanās ir redzama ar neapbruņotu aci. Vēl jo vairāk, palīgi nepamet savus “posteņus” līdz beigām, līdz pašam pēdējam dalībniekam. Kad tiesā, palīgs nav jāmeklē, palīgs ir savā vietā ar 100% varbūtību. Jāmin arī tas, ka palīgs par savu darbu nesaņem ne centa! Ja, jā, tieši tā! Interese palīgiem ir. Pirmkārt, organizatori rīko tādu kā loteriju palīgiem, kur tiesnesis no “cepures” izvelk papīrīti ar tā palīga vārdu, kurš no sacensību sponsora saņem nelielu maisu suņu barības, otrkārt, piemēram, Rīgas palīgi iegūst tiesības 1 stundu bez maksas trenēties kluba angārā (īpaši tam rezervētā laikā brīvdienā). Kā man pastāstīja organizatori un pazīstami sacensību dalībnieki, sacensību organizēšanā palīgi netiek motivēti ar naudu, bet, piemēram, ar atlaidēm par skrējienu, ja kluba biedrs ir palīdzējis vairākās sacensībās pēc kārtas. Vienmēr ir kaut kādas iespējas, un, ja vien sacensību organizators ir ieinteresēts kvalitatīvā sacensību novadīšanā, vienmēr var kaut ko izdomāt. Jebkurā gadījumā palīgi Eiropas sacensībās ir ļoti apzinīgi un atbildīgi un nepamet savas darba vietas līdz pat pēdējam sacensību dalībniekam. Tas nav pārspīlējums. Viņi tiešām nekur neiet: 2 dienas, 18 trases un visu laiku kāds no palīgiem bija manā redzeslaukā.

Vēl vienu spēcīgu iespaidu atstāja sekretariāts. Man vienmēr ir šķitis, ka tiesnesim (vismaz man noteikti) ir ērti, ja pirms katra dalībnieka skrējiena redzi sekretāra un hronometrista acis. Tas tādēļ, ka nevar palaist trasē dalībnieku, ja sekretārs un hronometrists nav gatavi saviem uzdevumiem, arī tad, ja ir elektroniskais starts-finišs.   Kad Rīgā sākās skrējieni, es ar šausmām sapratu, ka neredzu ne sekretāru, ne hronometristu. Pareizāk sakot, es viņus redzu, bet nesaprotu, vai viņi ir gatavi. Sākumā piegāju ar lūgumu. Uz mani skatījās ar šausmām. Es it kā loģiski paskaidroju, kāpēc man pirms katra starta jāredz sekretārs un hronometrists, bet atbildē saņēmu vēl lielāku neizpratni. Un lūk, kādēļ. Ja hronometrists ar hronometru rokās ir izgājis trasē, tad tiesnesim nav jāredz viņa acis. Hronometrists ne ar vienu nepļāpās, nekur neaizies, nenovērsīsies un stāvēs tur līdz pēdējam skrējienam. Ne tikai tas hronometrists, kas bija šajās sacensībās, bet vispār jebkurš hronometrists. Tas pats ar sekretariātu. Neviens sekretārs nereģistrēs aizkavējušos vai nākamās klases dalībniekus, kamēr notiek skrējieni. Arī sportisti netraucēs sekretariātu, pagaidīs. Un sekretārs būs brīvs, lai pildītu savus tiešos pienākumus skrējienu laikā. Un pierakstīs visu, ko rāda tiesnesis. Un tiesnesim nav jādomā par sekretariātu. Tiesā sev. Laiku uzņems. Visu, ko parādīs tiesnesis, pierakstīs. Ko vajadzēs, izsauks. Neviens no palīgiem, sekretāriem vai hronometristiem neaizies, nenodos savus pienākumus citam, nepievils tiesnesi vai organizatorus. Maksimāla ērtība tiesnesim. Bet iedomājieties, cik tiesnesim ir ērti strādāt, kad viņš sacensību laikā izdzird vilšanās pilnu sekretāra brēcienu: “Tā, meitenes, paejiet nost no sekretariāta, es neredzu tiesnesi”. Kā jūs domājat, cik ļoti tas palielina tiesneša mieru un pārliecību?

Palīgu pienākumu sadale notiek sacensību priekšvakarā. Organizators piedāvā kluba biedriem palīdzēt pasākumā, cik katram pa spēkam. Nevienu nepiespiež. Un cilvēki nāk. Un palīdz. Pirms sacensībām visi pierakstās konkrētiem pienākumiem. Kāds uzņems laiku, kāds pārliks un pārbaudīs elektronisko startu-finišu. Rīgā, starp citu, tam sekoja līdzi ļoti uzmanīgi, nekādi vadi pa zemi nemētājās, lai dalībnieki un suņi nepakluptu. Vadus nedaudz ieraka smiltīs. Un raidītājus, to novietojumu, pašu taimeri pieskatīja viens cilvēks. Visus skrējienus. Līdz pēdējam dalībniekam. Un visu laiku, skriešus, skriešus…

Atsevišķi jāpastāsta par pašiem dalībniekiem. Šoreiz tie bija sportisti no 3 Baltijas valstīm – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Dalībnieki visspilgtāk palikuši atmiņā.

1. Cilvēki ieradās dažādos laikos, saskaņā ar grafiku, bet neviens nepiegāja pie sekretariāta, kamēr notika iepriekšējo divizionu skrējieni. Lai nenovērstu sekretariāta un organizatoru uzmanību. Tas ir pieklājīgi.
2. Visiem bija darba grāmatiņas un vetpases ar derīgām vakcinācijām. Sportisti šos dokumentus iesniedza sekretariātā nevis tāpēc, ka viņiem to pieprasa, bet uzreiz, automātiski.
3. Kad paziņoja trases garumu un ātrumu, visi sportisti pienāca un paklausījās, sarunas pameta gan iesācēji, gan pieredzējuši hendleri. Pirms katras trases teicu pavisam vienkāršus ievadvārdus. Tādu kā brīdinājumu, lai suņus uz startu nevestu, turot aiz čupra un sacensību zonā pret suņiem neizturētos nežēlīgi, bet sacensību zona ir tik tālu, cik sniedzas mans skatiens. Starp citu, dalībnieki uz šiem vārdiem reaģēja ļoti interesanti. Daudzus izbrīnīja, ka tiesnesis no Krievijas brīdina par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, jo, spriežot pēc Krievijas adžiliti sportistu izturēšanās sacensībās, viņus nekad neviens nebrīdina par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Man to pateica acīs. Iesaku visiem aizdomāties. Tāds Eiropā ir Krievijas adžilti sportistu tēls.
4. Pa 2 dienām ne reizi no skatītāju rindām nedzirdēju tādus tekstus kā: “Bija taču zona!” vai “Par to atteikums?”. Neviens neapstrīdēja manus lēmumus. Neviens nedumpojās. Neviens negāja pie sekretariāta. Bija tikai viens gadījums, kad sportiste (tā sanāca, ka viņu patraucēja skrējiena laikā un nācās skriet pārskriet trasi) piegāja pie organizatoriem un lūdza atļauju man pajautāt, kā tiek tiesāts atkārtots skrējiens. Viņa vienkārši nezināja, kādi ir noteikumi šādā situācijā. Sportistiem tiesneša lēmums ir likums. Tā ir pēc noteikumiem. Un neviens nekliedz, ka pēc noteikumiem šādu atteikumu tā netiesā, pat nenojaušot, ka citē nevis noteikumus, bet rokasgrāmatu tiesnešiem. Tiesnešiem! Nevis sportistiem vai treneriem. Bet, kad mans paziņa no Latvijas trases mācīšanās laikā vienkārši pajautāja: “Kā klājas?”, – tad citi hendleri viņam uzreiz aizrādīja, ka sarunāties ar tiesnesi trases mācīšanās laikā ir ļoti neglīti attiecībā pret citiem sportistiem. Viņam teica, ne man.
5. 2 dienu laikā redzēju vien 2 meitenes, kas A0 kategorijā skrēja džinsos un garos zābakos. Viņas sacensībās bija pirmo reizi. Visi pārējie sportisti bija ģērbušies sporta tērpos un skriešanas apavos (lielākā daļa skrēja Salomon tipa apvidus skriešanas apavos). Kad sportisti neskrēja, daudzi uz pleciem uzmeta nesportiskas virsjakas, jo manēžā bija drēgni, bet skrēja visi sporta formās.
6. Kopumā vispār šajās sacensībās sportisti pret adžilti izturējās ne tā kā esmu pieradis redzēt sacensībās Krievijā. Šie cilvēki bija atbraukuši sacensties. Nevis lēni un tīri aizskriet līdz finišam, lai nokļūtu godalgotās vietās, bet tieši noskriet. Ātri. Viņiem pieeja adžilti ir vienkārša: sportisti sacenšas savā starpā, bet nevis ar trasēm vai tiesnešiem. Cilvēkiem ar lēniem suņiem ir savi uzdevumi – viņi mācās un gatavojas ātram sunim. Lai uzvarētu. Sportistiem ir azarts, drosme… Ja var noskriet drošāk un lēnāk vai riskantāk un ātrāk, tad lielākoties tiek izvēlēts otrais variants. Šoreiz organizatori bija izlēmuši pēc pamatskrējieniem sarīkot komandu skrējienus, kas līdzinājās EO finālskrējieniem. Tikai EO komanda sastāv no 4 cilvēkiem, bet šeit komandā startēja 2 cilvēki (vai 1 cilvēks un 2 suņi). Vai mums Krievijas adžiliti čempionātā uz stafetes skrējieniem paliek daudz dalībnieku? Ja stafetes skrējienā var vinnēt milzīgu suņu barības maisu, tad paliks visi, bet ja – tikai kādus mazus niekus, tad no iespējamām 20 – 30 komandām paliek tikai 5 – 8. Bet Rīgā faktiski neviens neaizbrauca. Visiem patika ideja par vēl vienām sacensībām. Skrēja apmēram 35 komandas. Tas ir 70 suņi. Oficiālajās klasēs startēja kopumā ap 100 dalībniekiem. Un visi skrēja azartiski, cīnijās par uzvaru. Un lielākā daļa sportistu pie manis pienāca un pateicās par trasēm. Nav svarīgi, ka daudziem tādas trases nepatīk. Pienākt un pateikt paldies ir pieklājīgi. Kad beidzās skrējieni, neviens cilvēks nepienāca ar pretenzijām par tiesāšanu. Tā nav pieņemts.

Un, lūk, beidzās 2 šādu svētku dienas. Ļoti grūti ir tiesāt 18 trases 2 dienās, bet tās bija svētku dienas. Tādos apstākļos un tādiem hendleriem gribas censties, uzzīmēt interesantas trases, labi un kvalitatīvi notiesāt.

Es šo tekstu neuzrakstīju tādēļ, lai pateiktu, ka Krievijā adžiliti sacensībās viss ir slikti. Mums jau sākušas parādīties labi noorganizētas sacensības, kurās prasa darba grāmatiņas, ir normāli saraksti utt. Ledus ir izkustējies, lēni, bet ir. Un man gribētos, lai adžilti sportisti, lasot šo, teiktu: “Un kas te tik brīnumains? Pie mums Krievijā arī viss ir tāpat”.

2016. gads marts /Autors: Kirils Aleskovskis/