Diemžēl traumas notiek….. Tās ir suņu dzīves sastāvdaļa.
Neskatoties uz to, ka katru traumu nav iespējams novērst, pētījumi un pieredze rāda, ka daļu traumu ir iespējams mazināt vismaz par 30 %, ja suņu īpašnieki veic attiecīgos profilakses pasākumus.
Profilakse ietver pareizus vingrinājumus un treniņus, sunim piemērotu iesildīšanos pirms treniņa, atslābināšanos, izstaipīšanos, suņa veselības stāvokļa novērtēšanu saskaņā ar sporta medicīnas kritērijiem. Un tad, ja nepieciešams, jānodrošina papildu ārstēšana, tāda kā hiroprakse, lāreterapija un masāža.
1. VINGRINĀJUMI UN STIEPŠANĀS
Samērīgs treniņš un stiepšanās vingrinājumi nodrošina suņa sagatavošanu sacensībām, ka arī traumu profilaksi.
Papildus pie adžiliti treniņiem, peldēšana, sporta vingrinājumi un pastaiga nostiprina arī suņa muskuļu-kaulu sistēmu un līdz ar to palīdz sunim tikt galā ar specifiska veida slodzi, piemēram, adžiliti.
Svarīgi ir nepārcensties ar suņa fizisko sagatavošanu, jo daudzas traumas notiek tieši pārpūles rezultātā. Piemēram, pēc ilgstošas treniņa sesijas tiek ieplānots vēl viens pēdējais skrējiens, lielāka daļa no sporta suņiem neizrādīs izteiktas noguruma pazīmes spēcīga emocionāla uzbudinājuma dēļ, tādēļ tieši sporta trenerim ir jāatpazīst noguruma indikācijas un jāzina, kad jābeidz treniņš. Tā, lai novērstu traumu gadījumus, ir ārkārtīgi svarīgi atrast līdzsvaru starp regulāriem kompleksiem sporta vingrinājumiem suņa fiziskās sagatavotības uzturēšanai un saprātīgiem pārdomātiem treniņiem suņa sagatavošanai sacensībām. Pirms suns tiek reģistrēts sacensībām, pārliecinieties, ka Jūs ar treniņu palīdzību esat sunim uztrenējuši muskuļu spēku, izturību un spēcīgas muskuļu saites. Suns ir jātrenē sabalansēti, mācot to pagriezties uz vienu pusi tikpat labi un ātri, kā uz otru pusi, izvairoties no muskuļu slodzes disbalansa. Suņa atsevišķas ķermeņa daļas attīstās un tiek trenētas pakāpeniski, katra savā laikā.
Vispirms adaptējas muskuļu un sirds-asinsvadu sistēma, pēc tam cīpslas un pašas pēdējās – saites. Neskatoties uz to, ka Jūsu suns sākotnēji ir pietiekami spēcīgs un izturīgs, lai izpildītu konkrētus manevrus un pārvarētu šķēršļus, pārliecinieties, ka Jūs esat trenējuši un sagatavojuši visas suņa ķermeņa daļas.
2. PRASMĪGA IESILDĪŠANĀS
Vairums cilvēka anatomijas pētījumu attiecībā uz vingrojumiem un traumām tiek veikti ar dzīvniekiem, visbiežāk ar suņiem. Šie pētījumi ir palīdzējuši izstrādāt instrukcijas cilvēka rehabilitācijas procesiem, ka arī gatavošanās sporta pasākumiem. Neskatoties uz to, ka šie pētījumi tika veikti, lai palīdzētu cilvēkiem, pētījumu rezultāti var tikt izmantoti arī sporta suņu sagatavošanai. Pētījumi rāda, ka sportistiem, kuri iesildās pirms sacensībām, ir zināmas priekšrocības. Tādu pašu teoriju var attiecināt arī uz suņiem.
Iesildīšanās paaugstina organisma daudzus fizioloģiskos un metaboliskos rādītājus. Iesildīšanās paātrina sirdsdarbību un elpošanu, kā arī paaugstina asinsspiedienu, un tādā veidā muskuļi saņem vairāk skābekli un enerģiju. Rezultātā paaugstinās temperatūra muskuļos un locītavās (kas nodrošina ķermeņa pilnu kustību un funkciju spektru), uzlabojas muskuļu šķiedru un locītavu elastība (kas mazina iespēju gūt sastiepumus) un paātrinās nervu impulsu darbība. Viss iepriekš minētais sunim sniedz iespēju uzstāties labāk, bez iespējamām traumām.
Pareiza iesildīšanās sunim ietver vieglu pastaigu un rikšošanu no 5 līdz 15 minūtēm pa tādu virsmu, kas ir līdzīga sacensību norises vietas virsmai. Tas ļaus Jūsu sunim domās adaptēties jaunajai videi. Pēc sākotnējās iesildīšanās fāzes Jūs variet ietvert īsas galopa sesijas lēcienus pāri zemai latiņai. Šīs darbības ir nepieciešams veikt pusstundu pirms skrējiena, lai saglabātu iesildīšanās priekšrocības. Jūsu sunim ir nepieciešams ilgāks iesildīšanās laiks aukstos laika apstākļos vai arī, ja Jūsu suns ir ceļojis garāku distanci slēgtā telpā, kā, piemēram, mašīnā vai sprostā.
3. AKTĪVA STIEPŠANĀS
Ir bijušas daudz debates par to, vai cilvēkiem-sportistiem un suņiem-sportistiem ir jāizpilda “pasīva” stiepšanās pēc iesildīšanās fāzes. Pasīva stiepšanās ir lēna un bez kustībām, bet tas, kas izpilda stiepšanos, noturas izstiepšanās pozīcijā līdz 30 sekundēm. Ir veikti daudz pētījumu, kas nav demonstrējuši nekādu pozitīvu efektu (daži pat pretēji – radīja kaitējumu). Tomēr starp pētniekiem ir vienprātība, ka laba iesildīšanās, kas ietver “aktīvu” stiepšanos, mazina risku saraut cīpslas un muskuļu saites. Labas iesildīšanas nobeiguma svarīga darbība ir aktīva stiepšanās: suņa kustības, kas stiepj suņa ķermeņa ekstremitātes un mugurkaulu, līdzīgas vai imitētas kustības, kuras suns izpilda sacensību ringā. Aktīvas stiepšanās vingrinājumi ļauj sunim regulēt atspēriena spēku. Ja Jūs ar suni izpildāt pasīvu iesildīšanos, Jūs pakļaujat suni muskuļu pārpūlei. Pasīva stiepšanās, aprakstīta turpmāk, ir jāizpilda tikai pēc sacensību vai treniņa beigām – tas ir pareizais veids, kā atslābināt muskuļus. Tas ir tieši tas gadījums, kad pasīvās stiepšanās māksla dos vislielāko guvumu (palielinot kustību amplitūdu) un nodrošinās vismazāko kaitējumu Jūsu sunim.
Aktīva tievā muskuļa stiepšanās (muskulis atrodas pavēderē), tāpat kā ceļgala cīpslas, attīstītās spēles veidā, sacenšoties ar suni. Aktīvās stiepšanās veids “našķis uz gurna” ir jāizpilda uz abām pusēm, lai izstieptu paraspinālos muskuļus (kas atrodas gar mugurkaulu), kuri tiek izmantoti mazos pagriezienos. “Ķepas-uz-krēsla” — tas ir vēl viens aktīvās stiepšanās veids, lai trenētu muguras muskuļus. Šis vingrinājums arī nodrošina pietiekami labu četrgalvu muskuļa stiepšanu (priekšējo ķepu muskuļu grupas), kā arī iegurņa muskuļu (muskuļu, kas atrodas muguras un vēdera apakšdaļā) stiepšanu. Paklanīšanās — tas lielisks stiepšanās vingrinājums ķermeņa priekšējas daļas trenēšanai, jo īpaši tricepsu lielajai muskuļu grupai, kas sastāda apmēram 60% suņa kustību mehānisma. Aktīva stiepšanās ir jāveic tūlīt pēc iesildīšanās pabeigšanas, kamēr muskuļi vēl ir karsti. Kamēr Jūs iesildāt suni pirms sacensībām, sekojiet līdzi traumu profilaksei gan uz treniņa laukuma, gan ringā. Nav vēlams izmantot slidenu vai cietu laukuma klājumu, virsmu uz kontaktierīcēm augstu vai īsu lēcienu trenēšanai, kā arī asiem pagriezieniem. Pārliecinieties, ka Jūsu sunim ir nodrošināti visi nepieciešamie apstākļi uzdevumu veikšanai treniņa laikā, iesildīšanās laikā un sacensībās.
Ja Jūs esat uz ielas, tad pirms iesildīšanās pārbaudiet, vai tuvumā nav dzeloņaini augi, bīstami atkritumi un bedres. Vasaras tveicē esiet uzmanīgi ar karstu melno asfalta klājumu vai trotuāru: Jūsu suns var gūt ķepu spilventiņu apdegumu. Atsevišķi pasākumi telpās notiek uz paklāja klājuma, paklājs ir uzlikts uz betona. Tas ir lieliski, bet tomēr klājums treniņa laukumā var nebūt tik labs. Tādēļ neaizmirstiet novadīt suņa iesildīšanās vingrinājumus laukumā ar atbilstošas kvalitātes klājumu. Vairums traumu, jo īpaši saišu plīsumi un pleca mežģījumi gādās brīdī, kad suņa kāja ir uz zemes, bet pats suns atgrūžas pretējā virzienā. Mazinot citus nelabvēlīgus faktorus (nepietiekama fiziskā kondīcija, nepareiza iesildīšanās un apšaubāms virsmas klājums), Jūs varat palīdzēt savam sunim izvairīties no nopietnām traumām.
4. ATDZIŠANAS KRITISKAIS PERIODS
Pēc treniņa vai skrējiena sacensībās ir svarīgi atdzesēt suņa muskuļus. Suņa sirds un elpošanas sistēma strādā pastiprinātā režīmā, un suns elpo biežāk, lai atdzesētu savu ķermeni un muskuļus. Jūs varat palīdzēt sunim atdzesēšanas fāzē, pamazām samazinot vingrinājumu intensitāti pēdējās 10-15 minūtes. No rikšošanas pārejiet uz enerģisku soļošanu un nobeigumā pēdējās 5 minūtēs uz mierīgu pastaigu. Šis atdzišanas periods ļaus suņa ķermenim mazināt metaboliskos izdalījumus no muskuļiem, kas savukārt palīdzēs mazināt spriedzi un tendenci uz slimībām.
Esiet uzmanīgi ar gaisa temperatūru. Izmantojiet atvēsinošus līdzekļus karstā laikā, piemēram, suņa ķepas un ausis atsvaidziniet ar vēsu ūdeni. Aukstā laikā uzvelciet sunim apmetnīti/mētelīti, lai novērstu ātru muskuļu atdzišanu, kas var novest pie pienskābes uzkrāšanās muskuļos un krampjiem.
5. PASĪVĀ STIEPŠANĀS
Pasīvā stiepšanās ir jāveic uzreiz pēc iesildīšanās fāzes, kamēr suņa muskuļi vēl ir silti. Nekad neveiciet iesildīšanās vingrinājumus vai stiepšanos ar aukstiem muskuļiem. Lielās muskuļu grupas, tādas kā četrgalvu muskuļi, vēdera aizmugures daļas muskuļi, paraspinālie muskuļi un tricepsi, kuri ir vingrinājumu kritiskajā punktā treniņa laikā, var saturēt pienskābi, kas var izraisīt slimības tendences un nekustīgumu. Jums ir statiski jāizstiepj šie muskuļi sunim, lai noturēto to garumu un pakļāvību. Jūs variet arī veikt sunim masāžu gar muskuļu šķiedrām, lai veicinātu izdalījumu (atlieku) izvadi no suņa muskuļu šķiedru asinsrites un no ķermeņa.
Pasīvas iesildīšanās vingrinājumi suņa priekšējām un aizmugurējām kājām ir katras kājas pacelšana no zemes un paturēšana saliektā un iztaisnotā stāvoklī 8-10 sekundes. Vislabāk izpildīt šos vingrinājumus tad, kad Jūsu suns atrodas guļus stāvoklī uz muguras atbrīvotā atmosfērā. Jo, ja Jūs centīsieties pacelt sunim kāju stāvus stāvoklī, suns var izrādīt pretestību, jo baidās nokrist vai zaudēt līdzsvaru. Pēc 5-10 reižu vingrinājuma katrai kājai, Jūs varat sākt pasīvo stiepšanu atsevišķām muskuļu grupām.
6. ZINĀT, KAD IR JĀAPSTĀJAS
Ja sunim gadās trauma, neignorējiet to un nespiediet suni strādāt. Nekavējoties novērtējiet situāciju, cik vien iespējams ātri vediet savu suni uz medicīnisko apskati pie kvalificēta veterinārā ārsta. Sunim traumas var izpausties visdažādākajos veidos, no acīmredzamām (ievērojama klibošana) līdz apslēptām parādībām (atteikšanās pārvarēt vienu vai vairākus šķēršļus trasē). Jūs varat pārvērst nelielu traumu nopietnā traumā, ja turpināsiet trenēt suni pēc traumas konstatēšanas. Vērojiet savu suni, vērojiet, ko suns saka un rāda Jums. Ja Jūsu sunim viss ir kārtībā, palieliniet slodzi pakāpeniski, vērojot suņa reakciju darbībā ar ierīcēm. Kontrolējiet visas klibošanas pazīmes vai izvairieties no noteiktām kustībām. Ja Jums ir vismazākās šaubas par suņa veselību, pārtrauciet dalību treniņos un sacensībās līdz brīdim, kad varēsiet pilnībā novērtēt sava suņa veselības stāvokli. Risks gūt neatgriezenisku trumu nav vērts kādu sacensību vai treniņa izlaišanu. Ja Jūs pamānāt kādas traumas vai klibošanas pazīmes, veiciet sava suņa izmeklēšanu pie veterinārā ārsta.
MĀJDZĪVNIEKU IETEKME UZ BĒRNA ATTĪSTĪBU
/by adminVirtuālajai pasaulei neatliek laika, ja mājās ir dzīvnieki un turklāt vecāki ir adžiliti sportisti (vai nodarbojas ar kādu citu suņu sportu), jo lielākā daļa dienu paiet svaigā gaisā, spēlējoties un staigājot ar suni, vai treniņos. Milzīgā mājdzīvnieku pasaule nav patstāvīga, tā ir pilnībā atkarīga no cilvēka. Pienācīgi novērtēt mājdzīvnieku lomu cilvēka dzīvē ir spējīgi ne tikai pieaugušie, to lieliski prot arī bērni. Visi bērni mīl dzīvniekus. Parasti 6 – 8 gadu vecumā bērns sāk vecākiem prasīt nopirkt kaķēnu, kucēnu, jūrascūciņu, kāmīti, – vienalga ko, ka tikai būtu dzīvs zvēriņš, jo bērni ļoti augstu novērtē saskarsmi ar dzīvniekiem. Mūsdienu bērni nejāj zirgus pieguļā, negana un neslauc govis, aitas vai kazas, bieži vien viņiem pat negaršo piens. Tomēr viņu attiecības ar dzīvniekiem ir daudz dziļākas un sarežģītākas, nekā pieaugušie spēj iedomāties. Pēc Lielbritānijas zinātnieku pētījuma datiem 95% bērnu uzskata, ka mājdzīvnieksir viens 10 svarīgākajām dzīves sastāvdaļām. Liela daļa bērnu vecumā no 7 līdz 10 gadiem uzskata, ka viņiem suns vai kaķis ir svarīgāks par radiniekiem vai skolotājiem! Kāda tad īsti ir dzīvnieku loma bērnu attīstībā?
Pedagoģiskais aspekts
Mājdzīvnieks ģimenē ir ne tikai siltuma un mīļuma avots un draugs, bet izrādās, ka tas dod arī milzīgu ieteikmi uz bērna attīstību. Kopā ar četrkājaino draugu bērns mācās būt organizēts un disciplinēts. Mājas mīlulis bērnu iemāca būt atbildīgam par citiem. Bērns iemācās saprast, ka dzīvnieks nav rotaļlieta, ka par viņu ir jārūpējas katru dienu, jābaro, jāved pastaigāties. Prasmes apieties ar mājdzīvniekiem palīdzēs bērnam pieaugušā vecumā, viņš iemācīsies atbildēt par savu rīcību.Bērna atbildības par mājdzīvnieku līmenis jānosaka atkarībā no bērna vecuma. Piemēram, 3 gadus vecs bērns var vest pastaigā suni vai kaķi kopā ar vecākiem, palīdzēt iebērt barību, sekot līdzi, lai dzīvniekam bļodiņā vienmēr būtu tīrs ūdens. 7 – 9 gadu vecumā bērnam jau var uzticēt pašam vest pastaigāties neliela izmēra četrkājaino draugu. 14 – 15 gadu vecumā bērns jau pilnībā var būt mājdzīvnieka saimnieks un lielākoties pats būt atbildīgs par savu mīluli.
Sociālā adaptācija
Bērna četrkājainais draugs ir labākais psihologs un palīgs sociālās adaptācijas jautājumos. Bērni, kuriem ir suns, daudz labāk par pārējiem spēj iedzīvoties jaunākolektīvā un iegūt draugus. Biklam bērnam suns palīdzēs pagalmā nodibināt kontaktu ar saviem vienaudžiem, atrast draugus. Kaimiņu bērni noteikti sāks izvaicāt par dzīvnieku, mēģinās ar viņu paspēlēties, tā saruna starp bērniem aizsāksies dabiski un pašsaprotami. Kopīga dzīvnieka vešana pastaigā var saliedēt pat pašus nerunīgākos bērnus. Ja mājās ir dzīvnieks, bērna ikdienas saskarsmes iespējas krietni paplašinās. Kucēns, kaķēns, kāmītis vai cits mīlulis būs pastāvīgs dalībnieks bērna spēlēs, un tā ir ļoti svarīga bērna attīstības procesa sastāvdaļa. Bērni daudz biežāk nekā pieaugušie saviem draugiem dzīvniekiem piedēvē cilvēciskas rakstura īpašības, viņi ar dzīvniekiem sazinās kā ar saviem vienaudžiem – runājas, izstāsta savus noslēpumus. Kaut kādā ziņā viņi ir ideāli sarunu biedri, bet visādā ziņā – ideāli klausītāji. Sevī nepārliecinātiem bērniem lielisks sava pašvērtējuma paaugstināšanas veids – nodarboties ar sava suņa apmācību. Apziņa par to, ka četrkājainais „jaunākais brālis” izpilda tavas komandas, palielina bērna pašvērtējumu savās acīs.
Fiziskā attīstība
Mājdzīvnieks veicina bērna fizisko attīstību. Kad bērns ved pastaigā suni, kopā spēlējas ar bumbu, viņš atrodas pastāvīgā kustībā, viņam attīstās pareiza koordinācija. Turklāt saskarsme ar dzīvnieku pazemina stresa līmeni, veicina attiecību sakārtošanu ģimenē. Mājdzīvnieki ir labs stimuls pastaigām un fiziskām nodarbēm. Rotaļas ar viņiem ir ļoti iecienītas daudzās ģimenēs, suns var būt bērna iedvesmotājs ikdienas skriešanai vai, piemēram, palīdzēt, tikt vaļā no liekā svara.
Intelektuālā attīstība
Mājdzīvnieks palīdz bērnam iepazīties ar apkārtējo vidi. Četrkājainais draugs – tas ir pirmais avots zināšanām par dabu. Bērns vēro dzīvnieku, viņa uzvedību, ievēro tā reakciju uz paglaudīšanu, dažādām komandām. Dzīvniekam ir arī liela nozīme bērna sensorajā attīstībā. Neviena attīstošā rotaļlieta nevar līdzināties dzīvniekam. Bērns ar saviem maņas orgāniem uztver objektu un iemācās nosaukt tā formu, izmēru, krāsu, smaržu, novietojumu telpā, kustību, kažoka mīkstumu un faktūru utt. Saskarsme ar mājdzīvnieku attīsta arī loģisko domāšanu. Pamatojoties uz priekšstatu par dzīvniekiem, bērni mācās izveidot savstarpējās saiknes un sakarības: mincis ņaud pie bļodiņas – tātad ir izsalcis, sesks augstu lec – vēlas parotaļāties, slēpjas – medī, ja suns raujas uz durvīm, lēkā un luncina asti – grib pastaigāties. Ar dzīvniekiem var nodarboties visdažādākajos veidos – novērot, spēlēties, strādāt, radoši izpausties utt. Tā rezultātā bērnam veidojas zinātkāre, novērošanas spējas, attīstās fantāzija.
Tikumiskā attīstība
Dzīvnieks dod iespēju bērnam izjust pirmos pārdzīvojumus un prieku. Četrkājainais draugs rada pozitīvas emocijas, kas ir ļoti svarīgi, jo tieši pozitīvi pārdzīvojumi mūsdienu pasaulē bieži vien pietrūkst. Saudzīgo un gādīgo attieksmi pret mājdzīvnieku bērns attiecina arī uz visu pārējo dzīvo pasauli. Nodarbošanās ar mājdzīvnieku, tā aprūpe bērnam kaut kādā mērā var aizvietot arī cilvēciska kontakta trūkumu, tai skaitā, miesisku saskari. Mīlestība taču nav tikai vārdi un attiecības, tai noteikti ir jāizpaužas arī glāstos un pieskārienos. Mazi bērni bieži vien neapzinoties sniedzas lielu, spalvainu suņu virzienā – to siltais ķermenis viņiem atgādina mammu. Daudziem pusaudžiem tieši pretēji – patīk mazi sunīšu un citi zvēriņi, – viņos jau neapzināti mostas vecāku instinkts. Pastāvīga saskare ar mājdzīvniekiem bērniem ļauj izaugt par domājošiem un jūtošiem cilvēkiem, ļauj apgūt neverbālās saziņas prasmes un attīsta intuitīvu pasaules izpratni. Ar dzīvnieku palīdzību bērni apmierina savu zinātkāri un izjūt nesaraujamas saites ar dabu. Saskaroties ar mājas mīluli, bērnam attīstās skaistuma izjūta, viņš mācās ieraudzīt dabisko skaistumu. Turklāt bērns mācās veidot saudzīgas (pasīvas) un gādīgas (aktīvas) attiecības ar dzīvo pasauli kopumā. Viņš veido pamatus savai ekoloģiskajai kultūrai, kas ir garīgās kultūras sastāvdaļa. Dabiskais skaistums bērnos modina radošumu. Viņi cenšas savas jūtas pret dzīvniekiem izpaust bērnu dzejā, pašsacerētos stāstos un, protams, zīmējumos.
Daudzi pieaugušie mājdzīvnieka ienākšanā mājās saskata tikai problēmas. Viņus atbaida bailes no dzīvnieka agresijas pret mazuli, nepieciešamība pastāvīgi rūpēties un savākt aiz dzīvnieka. Taču, ja tiek izvēlēts mājdzīvnieks, kas ir atbilstošs bērna vecumam, raksturam un interesēm, tad var izvairīties no lielākās daļas nepatīkamo brīžu un situāciju. Vispirms ir jāsaprot, ka mājdzīvnieku jūs iegādājat ne tikai bērnam, bet arī sev. Ja bērns vēl ir mazs, tad lielākā daļa rūpju par mājdzīvnieku gulsies uz jūsu pleciem. Padomājiet, vai esat gatavi uzņemties jaunu atbildības nastu un jaunas rūpes. Ieviešot mājās dzīvnieku, jums vienlaicīgi parādās arī jauns ģimenes loceklis, kas prasa daudz uzmanības, laika un arī noteiktus izdevumus. Tāpat der padomāt, vai jūsu dzīves apstākļi pieļauj mājdzīvnieka ieviešanu. Ja dzīvojat privātmājā, varat iegadāties jebkādu mājdzīvnieku. Bet mazizmēra dzīvoklī pat zivtiņām var pietrūkt vietas. Ja jūs tomēr neesat gatavi uzturēt mājdzīvnieku, tad labāk to neieviesiet. Citādi, kad nolemsiet dzīvnieku atdot, tas var kļūt par lielu traģēdiju gan bērnam, gan dzīvniekam.
Pirms izlemjat par mājdzīvnieka iegādi, uzdodiet sev šādus jautājumus:
Kad atbildēsiet uz šiem jautājumiem, taps skaidrāks, vai varat atļauties mājdzīvnieku. Vēlams iepriekš rūpīgi pārbaudīt bērna patieso vēlēšanos rūpēties par dzīvnieku. Tāpat jums jāuzzina, ar ko un kā barot dzīvo radību, ko grasāties iegādāties, cik maksā vizīte pie vetārsta un kā pareizi šo dzīvnieku audzināt. Noderīga būs arī konsultācija pie speciālista – ja jūsu izvēle ir suns, vērsieties pie kinologa, kurš palīdzēs izvēlēties piemērotu suņu šķirni, ņemot vērā jūsu ģimenes iespējas un vēlmes. Ieviešot mājdzīvnieku, atcerieties, ka jūs nosakāt, gan kāda būs šī dzīvnieka tālākā dzīve, gan arī – jūsu ģimenes dzīvi. Nav vērts izpatikt bērnam un piekrist mājās ielaist, piemēram, suni, ja jau iepriekš zināt, ka jūsu bērns par dzīvnieku nerūpēsies.
No franču valodas: Tit deviens responsable pour tpujows.de се que tit as apprivoise.
Tulkojums: Tu vienmēr būsi atbildīgs par tiem, ko esi pieradinājis. (No franču lidotāja un rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī (1900—1944) stāsta „Mazais princis”.
10 IEMESLI KĀPĒC SĀKT NODARBOTIES AR SUŅU SPORTU – ADŽILITI!!
/by admin6 IEMESLI KĀ SUNIM IZVAIRĪTIES NO TRAUMĀM ADŽILITI SPORTĀ
/by adminDiemžēl traumas notiek….. Tās ir suņu dzīves sastāvdaļa.
Profilakse ietver pareizus vingrinājumus un treniņus, sunim piemērotu iesildīšanos pirms treniņa, atslābināšanos, izstaipīšanos, suņa veselības stāvokļa novērtēšanu saskaņā ar sporta medicīnas kritērijiem. Un tad, ja nepieciešams, jānodrošina papildu ārstēšana, tāda kā hiroprakse, lāreterapija un masāža.
1. VINGRINĀJUMI UN STIEPŠANĀS
Samērīgs treniņš un stiepšanās vingrinājumi nodrošina suņa sagatavošanu sacensībām, ka arī traumu profilaksi.
Papildus pie adžiliti treniņiem, peldēšana, sporta vingrinājumi un pastaiga nostiprina arī suņa muskuļu-kaulu sistēmu un līdz ar to palīdz sunim tikt galā ar specifiska veida slodzi, piemēram, adžiliti.
Svarīgi ir nepārcensties ar suņa fizisko sagatavošanu, jo daudzas traumas notiek tieši pārpūles rezultātā. Piemēram, pēc ilgstošas treniņa sesijas tiek ieplānots vēl viens pēdējais skrējiens, lielāka daļa no sporta suņiem neizrādīs izteiktas noguruma pazīmes spēcīga emocionāla uzbudinājuma dēļ, tādēļ tieši sporta trenerim ir jāatpazīst noguruma indikācijas un jāzina, kad jābeidz treniņš. Tā, lai novērstu traumu gadījumus, ir ārkārtīgi svarīgi atrast līdzsvaru starp regulāriem kompleksiem sporta vingrinājumiem suņa fiziskās sagatavotības uzturēšanai un saprātīgiem pārdomātiem treniņiem suņa sagatavošanai sacensībām. Pirms suns tiek reģistrēts sacensībām, pārliecinieties, ka Jūs ar treniņu palīdzību esat sunim uztrenējuši muskuļu spēku, izturību un spēcīgas muskuļu saites. Suns ir jātrenē sabalansēti, mācot to pagriezties uz vienu pusi tikpat labi un ātri, kā uz otru pusi, izvairoties no muskuļu slodzes disbalansa. Suņa atsevišķas ķermeņa daļas attīstās un tiek trenētas pakāpeniski, katra savā laikā.
Vispirms adaptējas muskuļu un sirds-asinsvadu sistēma, pēc tam cīpslas un pašas pēdējās – saites. Neskatoties uz to, ka Jūsu suns sākotnēji ir pietiekami spēcīgs un izturīgs, lai izpildītu konkrētus manevrus un pārvarētu šķēršļus, pārliecinieties, ka Jūs esat trenējuši un sagatavojuši visas suņa ķermeņa daļas.
2. PRASMĪGA IESILDĪŠANĀS
Vairums cilvēka anatomijas pētījumu attiecībā uz vingrojumiem un traumām tiek veikti ar dzīvniekiem, visbiežāk ar suņiem. Šie pētījumi ir palīdzējuši izstrādāt instrukcijas cilvēka rehabilitācijas procesiem, ka arī gatavošanās sporta pasākumiem. Neskatoties uz to, ka šie pētījumi tika veikti, lai palīdzētu cilvēkiem, pētījumu rezultāti var tikt izmantoti arī sporta suņu sagatavošanai. Pētījumi rāda, ka sportistiem, kuri iesildās pirms sacensībām, ir zināmas priekšrocības. Tādu pašu teoriju var attiecināt arī uz suņiem.
Iesildīšanās paaugstina organisma daudzus fizioloģiskos un metaboliskos rādītājus. Iesildīšanās paātrina sirdsdarbību un elpošanu, kā arī paaugstina asinsspiedienu, un tādā veidā muskuļi saņem vairāk skābekli un enerģiju. Rezultātā paaugstinās temperatūra muskuļos un locītavās (kas nodrošina ķermeņa pilnu kustību un funkciju spektru), uzlabojas muskuļu šķiedru un locītavu elastība (kas mazina iespēju gūt sastiepumus) un paātrinās nervu impulsu darbība. Viss iepriekš minētais sunim sniedz iespēju uzstāties labāk, bez iespējamām traumām.
Pareiza iesildīšanās sunim ietver vieglu pastaigu un rikšošanu no 5 līdz 15 minūtēm pa tādu virsmu, kas ir līdzīga sacensību norises vietas virsmai. Tas ļaus Jūsu sunim domās adaptēties jaunajai videi. Pēc sākotnējās iesildīšanās fāzes Jūs variet ietvert īsas galopa sesijas lēcienus pāri zemai latiņai. Šīs darbības ir nepieciešams veikt pusstundu pirms skrējiena, lai saglabātu iesildīšanās priekšrocības. Jūsu sunim ir nepieciešams ilgāks iesildīšanās laiks aukstos laika apstākļos vai arī, ja Jūsu suns ir ceļojis garāku distanci slēgtā telpā, kā, piemēram, mašīnā vai sprostā.
3. AKTĪVA STIEPŠANĀS
Ir bijušas daudz debates par to, vai cilvēkiem-sportistiem un suņiem-sportistiem ir jāizpilda “pasīva” stiepšanās pēc iesildīšanās fāzes. Pasīva stiepšanās ir lēna un bez kustībām, bet tas, kas izpilda stiepšanos, noturas izstiepšanās pozīcijā līdz 30 sekundēm. Ir veikti daudz pētījumu, kas nav demonstrējuši nekādu pozitīvu efektu (daži pat pretēji – radīja kaitējumu). Tomēr starp pētniekiem ir vienprātība, ka laba iesildīšanās, kas ietver “aktīvu” stiepšanos, mazina risku saraut cīpslas un muskuļu saites. Labas iesildīšanas nobeiguma svarīga darbība ir aktīva stiepšanās: suņa kustības, kas stiepj suņa ķermeņa ekstremitātes un mugurkaulu, līdzīgas vai imitētas kustības, kuras suns izpilda sacensību ringā. Aktīvas stiepšanās vingrinājumi ļauj sunim regulēt atspēriena spēku. Ja Jūs ar suni izpildāt pasīvu iesildīšanos, Jūs pakļaujat suni muskuļu pārpūlei. Pasīva stiepšanās, aprakstīta turpmāk, ir jāizpilda tikai pēc sacensību vai treniņa beigām – tas ir pareizais veids, kā atslābināt muskuļus. Tas ir tieši tas gadījums, kad pasīvās stiepšanās māksla dos vislielāko guvumu (palielinot kustību amplitūdu) un nodrošinās vismazāko kaitējumu Jūsu sunim.
Aktīva tievā muskuļa stiepšanās (muskulis atrodas pavēderē), tāpat kā ceļgala cīpslas, attīstītās spēles veidā, sacenšoties ar suni. Aktīvās stiepšanās veids “našķis uz gurna” ir jāizpilda uz abām pusēm, lai izstieptu paraspinālos muskuļus (kas atrodas gar mugurkaulu), kuri tiek izmantoti mazos pagriezienos. “Ķepas-uz-krēsla” — tas ir vēl viens aktīvās stiepšanās veids, lai trenētu muguras muskuļus. Šis vingrinājums arī nodrošina pietiekami labu četrgalvu muskuļa stiepšanu (priekšējo ķepu muskuļu grupas), kā arī iegurņa muskuļu (muskuļu, kas atrodas muguras un vēdera apakšdaļā) stiepšanu. Paklanīšanās — tas lielisks stiepšanās vingrinājums ķermeņa priekšējas daļas trenēšanai, jo īpaši tricepsu lielajai muskuļu grupai, kas sastāda apmēram 60% suņa kustību mehānisma. Aktīva stiepšanās ir jāveic tūlīt pēc iesildīšanās pabeigšanas, kamēr muskuļi vēl ir karsti. Kamēr Jūs iesildāt suni pirms sacensībām, sekojiet līdzi traumu profilaksei gan uz treniņa laukuma, gan ringā. Nav vēlams izmantot slidenu vai cietu laukuma klājumu, virsmu uz kontaktierīcēm augstu vai īsu lēcienu trenēšanai, kā arī asiem pagriezieniem. Pārliecinieties, ka Jūsu sunim ir nodrošināti visi nepieciešamie apstākļi uzdevumu veikšanai treniņa laikā, iesildīšanās laikā un sacensībās.
Ja Jūs esat uz ielas, tad pirms iesildīšanās pārbaudiet, vai tuvumā nav dzeloņaini augi, bīstami atkritumi un bedres. Vasaras tveicē esiet uzmanīgi ar karstu melno asfalta klājumu vai trotuāru: Jūsu suns var gūt ķepu spilventiņu apdegumu. Atsevišķi pasākumi telpās notiek uz paklāja klājuma, paklājs ir uzlikts uz betona. Tas ir lieliski, bet tomēr klājums treniņa laukumā var nebūt tik labs. Tādēļ neaizmirstiet novadīt suņa iesildīšanās vingrinājumus laukumā ar atbilstošas kvalitātes klājumu. Vairums traumu, jo īpaši saišu plīsumi un pleca mežģījumi gādās brīdī, kad suņa kāja ir uz zemes, bet pats suns atgrūžas pretējā virzienā. Mazinot citus nelabvēlīgus faktorus (nepietiekama fiziskā kondīcija, nepareiza iesildīšanās un apšaubāms virsmas klājums), Jūs varat palīdzēt savam sunim izvairīties no nopietnām traumām.
4. ATDZIŠANAS KRITISKAIS PERIODS
Pēc treniņa vai skrējiena sacensībās ir svarīgi atdzesēt suņa muskuļus. Suņa sirds un elpošanas sistēma strādā pastiprinātā režīmā, un suns elpo biežāk, lai atdzesētu savu ķermeni un muskuļus. Jūs varat palīdzēt sunim atdzesēšanas fāzē, pamazām samazinot vingrinājumu intensitāti pēdējās 10-15 minūtes. No rikšošanas pārejiet uz enerģisku soļošanu un nobeigumā pēdējās 5 minūtēs uz mierīgu pastaigu. Šis atdzišanas periods ļaus suņa ķermenim mazināt metaboliskos izdalījumus no muskuļiem, kas savukārt palīdzēs mazināt spriedzi un tendenci uz slimībām.
Esiet uzmanīgi ar gaisa temperatūru. Izmantojiet atvēsinošus līdzekļus karstā laikā, piemēram, suņa ķepas un ausis atsvaidziniet ar vēsu ūdeni. Aukstā laikā uzvelciet sunim apmetnīti/mētelīti, lai novērstu ātru muskuļu atdzišanu, kas var novest pie pienskābes uzkrāšanās muskuļos un krampjiem.
5. PASĪVĀ STIEPŠANĀS
Pasīvā stiepšanās ir jāveic uzreiz pēc iesildīšanās fāzes, kamēr suņa muskuļi vēl ir silti. Nekad neveiciet iesildīšanās vingrinājumus vai stiepšanos ar aukstiem muskuļiem. Lielās muskuļu grupas, tādas kā četrgalvu muskuļi, vēdera aizmugures daļas muskuļi, paraspinālie muskuļi un tricepsi, kuri ir vingrinājumu kritiskajā punktā treniņa laikā, var saturēt pienskābi, kas var izraisīt slimības tendences un nekustīgumu. Jums ir statiski jāizstiepj šie muskuļi sunim, lai noturēto to garumu un pakļāvību. Jūs variet arī veikt sunim masāžu gar muskuļu šķiedrām, lai veicinātu izdalījumu (atlieku) izvadi no suņa muskuļu šķiedru asinsrites un no ķermeņa.
Pasīvas iesildīšanās vingrinājumi suņa priekšējām un aizmugurējām kājām ir katras kājas pacelšana no zemes un paturēšana saliektā un iztaisnotā stāvoklī 8-10 sekundes. Vislabāk izpildīt šos vingrinājumus tad, kad Jūsu suns atrodas guļus stāvoklī uz muguras atbrīvotā atmosfērā. Jo, ja Jūs centīsieties pacelt sunim kāju stāvus stāvoklī, suns var izrādīt pretestību, jo baidās nokrist vai zaudēt līdzsvaru. Pēc 5-10 reižu vingrinājuma katrai kājai, Jūs varat sākt pasīvo stiepšanu atsevišķām muskuļu grupām.
6. ZINĀT, KAD IR JĀAPSTĀJAS
Ja sunim gadās trauma, neignorējiet to un nespiediet suni strādāt. Nekavējoties novērtējiet situāciju, cik vien iespējams ātri vediet savu suni uz medicīnisko apskati pie kvalificēta veterinārā ārsta. Sunim traumas var izpausties visdažādākajos veidos, no acīmredzamām (ievērojama klibošana) līdz apslēptām parādībām (atteikšanās pārvarēt vienu vai vairākus šķēršļus trasē). Jūs varat pārvērst nelielu traumu nopietnā traumā, ja turpināsiet trenēt suni pēc traumas konstatēšanas. Vērojiet savu suni, vērojiet, ko suns saka un rāda Jums. Ja Jūsu sunim viss ir kārtībā, palieliniet slodzi pakāpeniski, vērojot suņa reakciju darbībā ar ierīcēm. Kontrolējiet visas klibošanas pazīmes vai izvairieties no noteiktām kustībām. Ja Jums ir vismazākās šaubas par suņa veselību, pārtrauciet dalību treniņos un sacensībās līdz brīdim, kad varēsiet pilnībā novērtēt sava suņa veselības stāvokli. Risks gūt neatgriezenisku trumu nav vērts kādu sacensību vai treniņa izlaišanu. Ja Jūs pamānāt kādas traumas vai klibošanas pazīmes, veiciet sava suņa izmeklēšanu pie veterinārā ārsta.